Dārzkopis nerodas no sēklas, sparaudeņa, sīpola, guma vai potzara, bet izveidojas pieredzes, vides un dabas apstākļu ietekmē. Vajadzīgs zināms briedums, lai varētu kļūt par dārzkopi. /Karels Čapeks/
Grāmata ir veltījums Latvijas augļkopjiem. Gan tiem, kuri augļkopībā visu mūžu strādājuši Latvijā, gan tiem, kuri brīvprātīgi vai spiesti aizklīduši uz citām zemēm. Tā vēsta par dārzkopjiem, kuri savu atpazīstamību ir ieguvuši ar smagu darbu, kā arī tādiem, kuri par nozares un valsts slavenībām kļuvuši ne tik ļoti pamatoti.
*Autores Māras Skrīveles darba dzīves stāsts gan Pūrē, gan Dobelē brīžiem pozitīvs, brīžiem negatīvs. Tik atklāta viņa nav bijusi vēl nekad.
*Te arī līdz šim noklusētā, mazāk glaimojošā (vai ne tik patīkamā) vēsture par Pēteri Upīti.
*Aplūkoti lielāki un mazāki dārzkopības centri Latvijā un to cilvēki dažādu laiku lokos.
Grāmata rakstīta populārzinātniskā valodā, saprotama ne tikai dārzkopības profesionāļiem.
Ieskatam grāmatas autores ievadvārdi
Latvijā par augļkopību un tās zinātni iepriekšējos simts gadus praktiski neviens neinteresējās un nezināja. Nezināja, ka augļkopība pagājušā gadsimta pirmajā pusē bijusi nozīmīga nozare, kura strauji attīstījās. Nezināja, jo padomju vara jeb Maskava lēma, ka Latvijā jāattīsta tikai lopkopība, bet graudi pārtikai, kā arī augļi vai ogas jāaudzē PSRS dienvidu republikās. Latvieši, kā jau dārzkopju tauta, gribēja savu dārzu, tāpēc veidoja mazdārziņu kolonijas, bet laukos pie vēl neiznīcinātajām mājām bija dārzi, kuri nodrošināja lielāko daļu valsts iepirkumu, apgādāja pat Krievijas lielpilsētas.
Tā kā jau Pūrē biju lasījusi nelegāli saglabāto augļkopības pirmskara literatūru, nolēmu, ka man tā jāapgūst pamatīgāk un par tur atrastām atziņām jāuzraksta plašāk un vienkāršā valodā, lai to lasītu pēc iespējas vairāk latviešu, ne citu valstu augļkopji. Negribējās, ka jaunie augļkopji iepazīstas ar citu valstu pieredzi, ar jaunām tehnoloģijām, nezinot mūsu priekšteču zināšanas.
Dobelē biologu kolektīvā, kolēģi interesi par augļkopības un tās zinātnes vēsturi neizrādīja. Vien kādas Dobeles organizētās konferences ievadrakstā 2008.gadā atļāva ielikt īsu apskatu par augļkopības zinātni. Tas toreiz direktori ieinteresēja un rezultātā 2013.gada Latvijas Zinātņu Akadēmijas krājumam viss institūta kolektīvs sagatavoja pamatīgu rakstu par augļkopības zinātnes attīstību Latvijā, protams angliski. Nejauši no direktores uzzināju, ka tas kļuvis par visvairāk citēto rakstu. 2017.gadā šādam krājumam kopā ar L.Ikasi un E.Kaufmani sagatavojām arī rakstu par augļkopības un zinātnes saistību Latvijā. Kāds beļģu žurnāls ar manu vārdu arī bija publicējis rakstu par augļkopību Latvijā. Izrādās, ka mūsu raksti vēl joprojām izraisa interesi un vairākās Eiropas valstīs arī sākuši interesēties par nozares vēsturi savās valstīs, tāpēc šogad Eiropas augļkopības kongresā bijis pat augļkopības vēsturei veltīts simpozijs.
Pēc Atmodas jau biju iepazinusi citu valstu pieredzi dārzu kopšanā un mūsu jaunstādītajos dārzos redzējusi, kas der un kas neder mūsu apstākļos. Citas šķirnes, cita augsne, cits reljefs un klimats, tāpēc bieži noderētu mūsu senču pieredze, prasmes, novērojumi, bet par tiem zināšanas nebija apgūtas. Sevišķi trūka zināšanu par augļukoku fizioloģijas atšķirībām no laukaugiem. Sapratu, ka man jāraksta pēc iespējas visiem saprotamā valodā, uzsvaru liekot uz tām priekšteču zināšanām, kuras varētu būt noderīgas mūsu augļkopjiem. To atviegloja sešdesmit darba gados iegūtā pieredze un vērojumi jaunajos dārzos. Tā iznāca grāmata “Es mācos augļkopību” dažādos laikos.
Lasot gan gadsimta pirmajā pusē rakstīto, gan padomju laikā vēroto, radās interese uzzināt vairāk par tiem augļkopjiem, kuri rakstīja par pieredzi, kuru ieguvuši, strādājot dažādās Latvijas dārzniecībās, kā arī Polijas, Krievijas, Vācijas un daudzu citu valstu dārzos. Daudzi no viņiem pagājušā gadsimta sākumā atbalstīja Dārzkopības biedrības darbu gan ar rakstiem, lekcijām kursos, gan arī finansiāli. Latviešu dārznieki ar savām zināšanām un prasmi bija slaveni cariskajā Krievijā. Pēc kara, tie kuri bija palikuši dzīvi, atgriezās Latvijā, kļuva par instruktoriem vai iekopa savus dārzus un mājas, kļuva labi situēti, tāpēc daudzus 1941.gadā izveda uz Sibīriju. Otrā pasaules kara beigās daļa zināšanām bagāto dārznieki devās bēgļu gaitās un nokļuva dažādās pasaules valstīs. Par viņiem padomju laikā nerunāja un ar viņu pieredzi neiepazīstināja.
Zināšanām bagāti augļkopji un zinātnieki strādāja arī padomju laikā, tikai viņu zināšanas un izmēģinājumos iegūtie rezultāti interesēja galvenokārt mazdārzniekus un tikai dažus no 26 augļkopībā it kā specializēto saimniecību dārzniekus. Daudzus no viņiem un lielu daļu mazdārznieku pazinu personīgi. Tie bija aktīvi gan teorētisku, gan praktisku zināšanu ieguvē, prata valodas un bija ar filozofisku domāšanu un dzīves uztveri. Ar viņiem bija interesanti tikties. Tomēr tikai par dažiem varēja atrast informāciju grāmatā par Latvijas dārzkopjiem. Īsākus vai garākus agronomu dzīves stāstus, izdevusi LLU, bet augļkopju starp tiem praktiski nav.
Tad manās rokās rokās nonāca lizumieša, agronoma Jāņa Sebra manuskripts rokrakstā. Pārrakstot mašīnrakstā, konstatējām, ka viņš rakstījis par Latvijas dārzkopības vēsturi, kā arī pazīstamākiem dārzkopjiem. Vienu kopiju atdevu autoram, pa kopijai Jānim Kārkliņam un P.Upīša muzejam. Lai izdotu grāmatu, būtu bijis vēl daudz jāpiestrādā, taču diemžēl neatradās neviens, kurš to gribētu darīt. Arī man tajā laikā galvenais bija pētīt šķirnes, Ļoti ceru, ka kaut ko no rakstītā izmantoja Jānis Kārkliņš, gatavojot materiālu par augļkopjiem. Acu slimības dēļ viņš šo darbu nepabeidza. Tuvojoties viņa simtgadei, viņa rakstīto ievadīju datorā, palaboju, papildināju, jo laiku gaitā bija radušās izmaiņas. Likās, ka to izdot vajadzētu viņa bijušajai darba vietai Bulduru dārzkopības vidusskolai, kurai Kārkliņa manuskriptu atdevu. Diemžēl viņi tam līdzekļus neatrada. Ar J.Kārkliņa dēla atļauju izmantoju tēva rakstītos 45 augļkopju dzīves stāstus, izdarot nelielus precizējumus, atbilstoši mūsdienu situācijai.
Palīdzēja arī dažu pazīstamu augļkopju atmiņu stāstījums par darba gaitām. Sevišķi pateicīga esmu bijušam kolēģim Ivaram Dimzam, kurš savus memuārus steidza uzrakstīt savas dzīves pēdējos gados. Viens pēc otra mūžībā aizgāja gandrīz visi mani laika biedri zinātnieki vai dārzu kopēji. It kā man ļoti pazīstami, bet izrādās, ka par viņu dzīves gaitām zinu ļoti maz, jo padomju laikā neviens par tām negribēja runāt. Sākot rakstīt nebiju zinājusi, cik daudz ir bijis zinošu un interesantu augļkopju gan Latvijā gan citās valstīs, kuru vārdus un darbus nedrīkst aizmirst. Ja man nebūtu palīdzējusi grāmatas līdzautore Melita Dimza, kura grāmatas sadaļai par augļkopjiem ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs apkopoja informāciju no dažādiem avotiem, nepieminētu personu būtu daudz vairāk.
Otra grāmatas sadaļa ir par manu darba dzīvi Pūrē, Dobelē, par pētījumiem, kurus veicu kopā ar kolēģiem, par iesaistīšanos komercdārzu veidošanas procesos, par pirmajiem braucieniem uz citu zemju dārziem, piedzīvojumiem un secinājumiem. Un tas viss kopā ar notikumiem P.Upīša atstāto džungļu likvidēšanas procesos, privatizācijas mēģinājumiem un beidzot izmēģinājumu stacijas nodibināšanu.
Trešā nodaļa veltīta komercdārzu attīstības gaitai, pētījumiem par to kopšanu ne tikai institūtā, bet arī jaunajos dārzos divdesmit gadu laikā.
Ceturtā nodaļa rakstīta daļēji ar pašu komercdārznieku līdzdalību Dažs savā pieredzē dalījās labprāt, cits bija jāpierunā, par dažiem varēju uzrakstīt pati. Tomēr priekšstats par panākumu vai zaudējumu cēloņiem radās.
Ķīniešu filozofs Lao-dzi rakstīja, ka patiesība rodas uzskatu izmaiņu procesā. Augļkopību mācījos gan padomju laikā, gan pēc Atmodas citu valstu dārzos. Par laimi biju iepazinusi arī dažu labu mūsu senču gudrību – ābeci, kas liecināja, ka vispirms jāapgūst augļaugu anatomija un fizioloģija, arī augsnes īpatnības. Es biju sākusi mācīties, neapguvusi ābeci. Tāpēc nobeigumā rakstu par to, kāpēc mainīju savus uzskatus augļkopībā un augļu dārzu kopšanā.
Esmu mūža nogalē, tāpēc nebaidos izteikt savas citādas domas par jautājumiem, kas skar augļkopību, piemēram, par šķirņu uzturošo selekciju, par zinātnisko pētījumu attālināšanos no nozarei aktuāliem pētījumiem, nozares attīstības virzienu trūkumu. Kā arī dažkārt skart neērtus jautājumus atsevišķu personu biogrāfijās.
Līdzautore Melita Dimza, kā arī Jānis Dimza palīdzēja visā grāmatas tapšanas procesā, gan datu ieguvē par cilvēkiem, gan teksta rediģēšanā, lai tas kļūtu vieglāk saprotams. Bez viņu palīdzības grāmata nebūtu tapusi. Esmu pateicīga arī tiem komercdārzu stādītajiem, kuri dalījās savā pieredzē, gan pozitīvā, gan negatīvā. Tas palīdzēja analizēt un konstatēt arī galvenos cēloņus kļūdām un iespējamos risinājumus to novēršanai.
Grāmatu varēs iegādāties J.Rozes grāmatnīcās