Biedrība Latvijas Zemnieku federācija (LZF) ir viena no vecākajām lauksaimnieku nevalstiskajām organizācijām. Tā darbojas jau kopš 1990. gada un pārstāv vairāk nekā 6000 lauksaimniekus visā Latvijā. LZF padomē aktīvi darbojas 13 reģionālās lauksaimnieku apvienības, piecas nacionālās lauksaimniecības nozaru organizācijas, viena lauku pašvaldība. Turklāt federācijā ietilpst arī gandrīz 150 individuālie biedri un trīs reģionālās lauksaimnieku kopas. Agita Hauka ir LZF valdes priekšsēdētāja jau septiņus gadus un nerimstoši cīnās par mazo un vidējo saimniecību tiesībām un iespējām darboties kopīgajā lauksaimniecības tirgū ar labvēlīgiem nosacījumiem, nevis pastāvīgiem vai periodiskiem apvainojumiem un norādījumiem – mazais, zini savu vietu un nemaisies lielajiem pa kājām! Agita uzskata, ka bez ģimenēm un to saimniecībām Latvijas laukiem nav nākotnes.
Daži uzskata, ka mazās saimniecības bremzē lauksaimniecības modernizēšanos, jo nevar atļauties strādāt ar jaunākajām tehnoloģijām.
Vai tad tas ir pašmērķis? Šo jauno tehnoloģiju ražotājiem ir pašmērķis ar savu produkciju iespiesties visos iespējamos tirgos, bet vidēji liela ģimenes saimniecība var lieliski iztikt bez visām šīm augstajām tehnoloģijām. Varbūt tiem, kam tūkstošiem hektāru, vajag traktorus un kombainus, kurus var vadīt ar GPS un uzraudzīt no datora, bet ne jau visiem. Svarīgāk ir, kādas kvalitātes pārtiku ražojam, nevis ar cik modernu kombainu novācam ražu. Skaidrs, ka modernās tehnikas tirgotājiem mazais zemnieks nav interesants, jo viņš joprojām lielākoties brauc ar lietotu tehniku. Vai tad pasaules vēsture jau nav pierādījusi – sabiedrība, kas sasniedz tādu tehnoloģiju attīstības līmeni, ka cilvēks faktiski vairs nav vajadzīgs, nenovēršami iet bojā. Attīstībai nav jābūt cilvēkus izdzenošai vai uzspēlētai, tai jānotiek dabiski, plūstoši un mierīgi.
Mēs runājam par mūsdienīgu biznesu, eksportu, braši ieviešam modernās tehnoloģijas, cenšamies līdzināties attīstītākajām valstīm, taču mūsu nespēja mainīt savu provinciālo viensētas domāšanu tāpat mūs daudzās jomās atmet atpakaļ, jo neprotam vai negribam savās idejās apvienoties un darbībās kooperēties…
Jā, tas nereti ir apbrīnojami. Turklāt viensētas domāšana pat vairāk raksturīga lielajām saimniecībām. Varam pie viena galda smuki vienoties par kopīgām vajadzībām un rīcību, bet, tikko durvis aizvērušās, katrs pa vienam vai mazākās grupiņās jau kaļ savus individuālos plānus un kopīgā interese vairs nav aktuāla. Pārējie paliek muļķīšu lomā. Kas viņiem atliek? Arī apvienoties mazās grupiņās, bet ar šādu attieksmi neviens tālu netiek. Ja prioritāte visu laiku ir nopelnīt tūlīt un tagad, tad nav brīnums, ka mēs savā valstī nemaz nespējam radīt kaut kādus ilgtermiņa attīstības stratēģiskos plānus.
Starp citu, veiksmīgi strādā tieši mazie kooperatīvi, kur cits citu labi pazīst un darbojas kā viena ģimene. Būtu labi, ja tie kļūtu vēl stabilāki. Lielā kooperatīvā savukārt priekšgalā vajadzīgs stiprs, autoritatīvs un godprātīgs vadītājs, kuru nevar raustīt uz visām pusēm un kurš domā par visu biedru labumu vienlīdz godīgi.
Lielākā daļa pārtikas ražotāju apgalvo, ka varot apgādāt vietējo tirgu, taču vietējais tirgus nereti apliecina, ka pašmāju produkcijas tajā ir visai maz…
Iespējams, pat vēl mazāk, nekā izskatās, jo daudzi tirgotāji ievesto produktu mēdz uzdot par vietējo. Īpaši tirgū. Starp citu, ir viens ātrais testiņš, kā pārbaudīt, vai produkts ir vietējais. Vajag pavaicāt saimniecības adresi un pieteikties aizbraukt ciemos. Pēc tirgotāja reakcijas uzreiz redzams, vai viņš pārstāv konkrētu saimniecību vai ne. Ja seko stāsts par to, ka viņš te tikai nolikts tirgoties un nezina, tieši no kurienes nāk produkcija, tad, visticamāk, tā ir pārpircēja ievesta.
Vēl jāpiebilst, ka Centrāltirgus nakts tirgū šobrīd vietu cenas ir tiktāl paceltas, ka reti kurš vietējais audzētājs vispār var atļauties tur iespraukties. Man daudzi teikuši – nez kas mums tur būtu jātirgo, lai tas vispār atmaksātos, tāpēc vairs uz nakts tirgu vispār nebraucam. Kāds atkal atradis labu nišu savai peļņai, un lauku cilvēks ar viņa produkciju nevienu neinteresē. Tāpēc nakts tirgu gandrīz pilnībā pārņēmuši poļi. Tirgū jau nesaimnieko viens īpašnieks, tur īpašnieki sēž cits virs cita, zeme pārdalīta krustu šķērsu.
Kā panākt apdzīvotus un ekonomiski aktīvus laukus?
Ar dažādību. Latvijai nemaz nav raksturīgi tūkstošiem hektāru lieli lauku īpašumi, un tādi nemaz nav vajadzīgi. Es tiešām esmu pret to, ka mums būtu visādos veidos jāveicina šādu megasaimniecību attīstība. Lai lauki būtu apdzīvoti, svarīga ir katra ģimene, kas laukos dzīvo. Būtiski ir panākt paaudžu pēctecību, tāpēc iespējami būtu jāatbalsta jaunie lauksaimnieki, tāpat bioloģiskie un mazāku nišu pārstāvji, arī mājražotāji, kas tiešām cīnās par savu vietu Latvijas laukos un tirgos. Piemēram, Daugavpils pusē jaunie zemnieki segtajās platībās sākuši arbūzu un meloņu audzēšanu un pat veiksmīgi ar izaudzēto tirgojas. LZF kā vienīgā lauksaimnieku organizācija darbojas vairākās pilsētu vides organizācijās, kur veic plašu izglītošanas darbu gan par Latvijas laukiem, gan mūsdienu lauksaimniecību, gan aicinot pārtikai izvēlēties vietējo ražotāju produktus.
Ko šodien uzskatām par ģimenes saimniecību?
Tas ir interesanti, jo visā Eiropā tiek runāts, ka jāatbalsta tieši ģimenes saimniecības, taču ne tikai katrā valstī, bet pat Latvijā ir atšķirīgi viedokļi par to, kas tad īsti ir ģimenes saimniecība. Es personīgi ar to saprotu saimniecību, kur strādā ģimenes locekļi un varbūt pāris palīgstrādnieku sezonas laikā. Bet ir organizācijas, kas uzskata, ka ģimenes saimniecība var būt arī tūkstošiem hektāru liela, jo šie hektāri pieder vienai ģimenei. Manuprāt, tas jau ir ražošanas uzņēmums ar daudziem algotiem strādniekiem, nevis ģimenes saimniecība. Ģimenes saimniecība tomēr pirmām kārtām ir dzīvesstils – cilvēki turpat dzīvo un strādā, rūpēdamies arī par apkārtējo vidi un ainavu. Tāpat pastāv atšķirīgi viedokļi par to, kas ir ražojoša saimniecība. Es uzskatu, ka tā ir ikviena saimniecība, kas savā laukā vai dārzā kaut ko izaudzē, savā virtuvē sagatavo un pēc tam pārdod. Citi uzskata, ka par ražojošu jāuzskata vien tas ražotājs, kurš eksportē, jo vietējais tirgus, lūk, ir sīka vienība, lai gan mūsu ekonomiku silda tieši vietējais tirgus.
Pirms gadiem divdesmit bija ierasts uzdot jautājumu: kas ir lauksaimniecība – bizness vai dzīvesveids? Patlaban to vairs neuzdod, jo atbilde laikam visiem skaidra – kurš gan šodien var atļauties nodarboties ar lauksaimniecību kā dzīvesveidu?
Kā tad – jāpelna tik nauda! Ne reizi vien ceļa malā esmu manījusi kādu lauku biznesmeni, kurš ar mašīnu nobraucis malā, lai nosnaustos, jo darba esot tik daudz, ka miegam atrast laiku kļūst aizvien grūtāk, nemaz nerunājot par brīvdienām vai atvaļinājumu. Vai tiešām esam nākuši šai pasaulē, lai, dzenoties pēc peļņas, sevi nodzītu kā sacīkšu zirgus? Es laikam esmu neglābjami vecmodīga, jo joprojām uzskatu, ka lauksaimniecībai pamatā ir jābūt dzīvesveidam. Kāpēc tad tie, kuriem lauksaimniecība ir bizness, izmanto visus nozarē pieejamos sociālos pabalstus? Es uzskatu, ka visi atbalsta maksājumi ir sociālie pabalsti, jo domāti grūtībās nonākušajiem, kā arī tam, lai zemnieki spētu saražot lētāku pārtiku vietējiem iedzīvotājiem. Kas tad tas par biznesu, kas balstās uz sociālajiem pabalstiem? Kas tas par biznesmeni, kurš savā biznesā nevar nopelnīt naudu sava tehnikas parka atjaunošanai? Kāpēc šie sociālie pabalsti tik dāsni aiziet eksportētājnozarēm?
Kas šobrīd ir LZF – tās vieta, uzdevumi un ietekme, salīdzinot ar citām organizācijām?
Par vietu un ietekmi tā īpaši neesmu aizdomājusies, bet katrā ziņā mūsu organizācijai ir sava loma un savi uzdevumi, kurus godprātīgi cenšamies veikt. LZF ir sena vēsture – tā ir viena no vecākajām lauksaimnieku sabiedriskajām apvienībām, tāpēc labi zināma organizācija, kas citu starpā, manuprāt, izceļas tieši ar savu saliedētību un komandas darbu. Par to, ka mūs ņem vērā un uzskata par pietiekami autoritatīvu biedrību, liecina labi apmeklētie informatīvie, izglītojošie un citi pasākumi, ko organizējam gan pēc savas iniciatīvas, gan arī saņemot uzaicinājumu tos organizēt. Izceļamies arī ar to, ka nereti risinām to zemnieku problēmas, kuri nav ne LZF, ne arī citas organizācijas biedri. Ja varam palīdzēt, noteikti to darām.
Sabiedrībā uzskata, ka katra nevalstiskā organizācija ir kādas lauksaimnieku grupas interešu lobētāja un ka reti kurai patiešām rūp lauksaimniecība kā nozare kopumā.
Savā ziņā tā arī ir, citādi jau šo organizāciju nebūtu tik daudz. Tomēr ne visas šīs apvienības ir izteiktas kādas noteiktas lauksaimnieku grupas interešu lobētājas. Piemēram, LZF biedri ir ļoti dažādi, līdz ar to federācija nekādi nevar lobēt kaut kādas šauras grupas vajadzības. Tas principā nav iespējams. LZF galvenais uzdevums ir cīnīties par sociālo taisnīgumu laukos. Par to, lai Latvijas laukos varētu dzīvot un strādāt visi, kas to vēlas, – gan lieli, gan mazi, gan ģimenes saimniecības, gan industriāli uzņēmumi. Jo lielāka dažādība, jo labāk no visiem viedokļiem. Nevar pieļaut, ka lielais ar savu spēku un varu tikai laužas uz priekšu, bet mazākos atstāj grāvmalā. Tāda krasa noslāņošanās ir slikta valstij kopumā.
Ņemot vērā šo daudzslāņainību, vai vispār iespējams atrast kompromisus, lai daudzmaz apmierināti būtu visi, lai vienlaikus visos virzienos attīstītos lauksaimniecības nozare un Latvijas lauki būtu iespējami apdzīvoti?
Ja nemaldos, Straujumas kundzei bija tāds teiciens: ja no sarunu galda viena puse aiziet ļoti apmierināta, tad otra puse noteikti palikusi ļoti neapmierināta. Tas nav pareizi. Visiem vienlīdz labi nebūs nekad, tāpēc jāpanāk, lai abas puses aiziet vismaz daļēji apmierinātas. Viņa teica: kompromiss ir tad, kad visi ir mazliet nelaimīgi. Vismaz pēc LZF sanāksmēm pēdējo gadu laikā, šķiet, nav tā bijis, ka vieni aizietu dancodami, bet citi – raudādami. Cenšamies atrast šos kompromisus.
Man ir pārmetuši, ka LZF pietiekami necīnās par piena nozari, bet federācijas biedri ir arī dārzkopji, puķkopji, bioloģiskie lauksaimnieki un vēl citu nozaru pārstāvji. Visiem ir savas problēmas, tāpēc nevar visus spēkus veltīt tikai vienas nozares likstām. Visi jāpatur redzeslokā. Ne velti LZF sauklis jau gadiem ilgi ir nemainīgs – par apdzīvotiem un ekonomiski aktīviem Latvijas laukiem! Katrai lauku saimniecībai ir jāstrādā, kaut kas jāražo, jāpārdod un bērni skolā jāsūta.
Valstij priekšplānā būtu jābūt cilvēkam, bet tā diemžēl nav tikpat kā nevienā jomā. Kā saka: nekā personiska – tikai bizness. Neraugoties uz to, uzskatu, ka Latvija ir ļoti cerīga, bet daudz jāstrādā, jārunā, jāskaidro – jo vairāk cilvēkiem no tā visa kaut kas aizķersies, jo cerīgāki būsim…
Anita Pirktiņa
portāls: laukos.lv
Pilns raksts žurnāla Agrotops šā gada jūnija numurā